“Evita ir kustība. Tik lokana, dzīva un pukstoša. Kā savvaļas meža būtne, kas augusi kopā ar liānām un smēlusies skaidrību no mūžsena un dzidra avota, kas tek pašā biezokņa dziļumā. Apļi un bezgalības zīmes viņā vijas un mijas. Šķiet, ka viņa smeļas viedumu no Visuma gudrības trauka. Kaut kas manī tik dziļi iekšā apklust un atveras neaprakstāmā apbrīnā, kad vēroju Evitu kustamies. Ir sajūta, ka dzīve izdzīvo sevi kustībā. Kaut kas ir tik neatkārtojami pareizi. Kaut kas ir tik patiesi.
Kad aizveru acis un ļaujos Evitas balsij, kas aicina bezgalīgā sevis izzināšanas ceļojumā caur Mandalu deju un savas enerģijas apzināšanos, es nokļūstu tieši centrā. Sevis centrā. Pazūd laiks. Evitas maigā klātbūtne ved arvien dziļāk un dziļāk. Tik izjusti un tik aicinoši Evita katru brīdi atrod pareizo vārdu. Lai aicinātu, iedrošinātu, atbalstītu piedzīvot sevis mīlestību. Un mēs ļaujamies. Kāda vairāk un kāda mazāk. Tik, cik esam gatavas. Pa solītim vien. Katra ķermeņa daļiņa saņem uzmanību un pieņemšanu. Tas, kas ir bijis neveikls un saspringts, atslābinās. Tas, kas ir bijis neievērots un negribēts, tiek pieņemts un apmīļots. Tur, kur ir bijis sastrēgums, enerģija atkal plūst brīvi un atgriežas siltums. Potītes, ceļi, gurni, viduklis, krūtis, pleci, kakls. Nav neglītu un nemīlētu vietu. Ir dziļa visa pieņemšana. Ir patiess aicinājums iemīlēt itin visu.
Meitenes, garajiem svārkiem maigi vijoties gar augumu, ir kļuvušas par mirdzošām enerģijas spirālēm. Skaistums, maigums, plūdums un siltums ir klātesošs. Ikkatra šūniņa staro sievišķībā. Vērotājs tajā var iemīlēties vienā mirklī! Tā ir enerģija, kas padzirda, sasilda un apmīļo mīļoto vīrieti, bērnus, draugus, tuvus un tālus. Kas izaudzē ziedus un rada mājīgu patvērumu. Kas vairo harmoniju un līdzsvaru pasaulē.
Kad nodarbības noslēgumā apsēžamies aplī, gribas tikai klusēt. Visums pulsē mūsos. Un runā caur mūsu esamību.”
~~~